Iepriekšējā rakstā uzticēju Tev savas sajūtas un domas melnajos depresijas brīžos. Tagad ceru, ka notici man. Un saproti, kāpēc es par šo ņemos un pētu, un tagad rakstu Tev. Šoreiz, noliekot emocijas malā, mēģinu lietišķi. Skaidrošu gan to, kas īsti ir depresija no medicīniskā un alternatīvā viedokļa. Kā mums piedāvājas palīdzēt medicīna. Ko darīt varam mēs paši. Kā darbojas antidepresanti, un vai tie ir panaceja dvēseles sāpēm.
Atgādinu, ka viss zemāk rakstītais ir mans subjektīvais viedoklis, kas radies lasot un klausoties lekcijas, un šo informāciju izfiltrējot caur savas pieredzes prizmu. Raksts nepretendē uz absolūtu patiesību, un pilnīgi noteikti nevar aizstāt Tev medicīnisku konsultāciju vai ieteikumu. Ja izvēlies izmēģināt kādu rakstā atrasto ieteikumu, zini, ka tā ir Tava atbildība. Tomēr ļoti ceru, ka manā viedoklī vismaz ieklausīsies.
KĀ DARBOJAS ANTIDEPRESANTI
Depresija medicīniski joprojām tiek skaidrota kā mentāla slimība, kam pamatā ir ķīmisks disbalanss smadzenēs. Šī teorija ir radusies tālajā 1965. gadā (J. Schildkraut), un, dīvainākais, ka 50 gadus vēlāk psihiatrija joprojām balstās uz šo pašu modeli, ko dzīvu palīdz uzturēt peļņu vienmēr alkstošā farmācijas industrija.
Antidepresanti jeb SSRI zāles (selective serotonin reuptake inhibitors jeb selektīvie serotonīna atpakaļsaistīšanās inhibitori) tika izstrādātas un joprojām tiek izrakstītas, pamatojoties uz pieņēmumu, ka depresija ir rezultāts nepietiekamam neiromediatoru serotonīna un dopamīna līmenim smadzenēs. Serotonīns ir laimes (“feel good”), hormons kas mums palīdz justies labi un būt apmierinātiem ar dzīvi. Pēc Schildkraut modeļa sanāk – ja serotonīns smadzenēs ir pietiekami, mēs jūtamies laimīgi, ja ne – esam depresijā.
Tātad antidepresantu darbības būtība ir palielināt serotonīna daudzumu smadzenēs. Kā to var panākt? SSRI zāļu darbības mehānisms ir šāds – smadzeņu nervu sinapsēs (nervu šūnu savienojuma vietās jeb mazajā telpā, kas atrodas starp nervu šūnām) ar zālēm tiek nobloķēti serotonīna receptori (jeb vārtiņi uz šūnu). Tas nozīmē, ka serotonīns uzkrājas sinapsēs jeb starpšūnu telpā, jo nespēj saistīties ar attiecīgajiem receptoriem un nonākt smadzeņu šūnu iekšienē. Lokāla serotonīna uzkrāšanās rada mirkļa eiforijas sajūtu, un liekas, ka zāles atrisinājušas visus mūsu kreņķus.
Bet īstās problēmas tikai sākas. Ja SSRI zāles lieto ilgāku laiku, zāļu bloķētie receptori vairs nespēj paši normāli darboties un drīz iziet no ierindas pilnībā. Un tad, neskatoties uz zāļu radītu lokālu serotonīna pārpalikumu sinapsēs, smadzeņu šūnās ilgtermiņā rodas serotonīna iztrūkums. Tāpēc vajag arvien lielākas un lielākas devas zāļu, lai ātri iegūstamo labsajūtas efektu uzturētu.
Tieši tāpēc antidepresantu devas strauja samazināšana ir tik bīstama – ilgstoši bloķētie receptori vairs nespēj darboties, kā agrāk, un tas rada serotonīna nepietiekamību smadzenēs. Tas var draudēt ar ļoti nopietnām sekām – smagu depresiju, pašagresiju un pašnāvības tieksmēm. Uzmanīgs lasītājs jau šeit pamanīs disonansi (lasi – loģikas trūkumu) starp zālēm, ko it kā jālieto depresijas mazināšanai, un tās blakus efektiem, kas ir vēl smagāka depresija.
Patiesībā līdz šim vēl neviens nav klīniski pierādījis šīs serotonīna hipotēzes patiesību, jo ne serotonīnu, ne dopamīnu nevar izmērīt dzīvas būtnes smadzenēs. Neviens speciālists vai instruments nevar izmērīt smadzeņu neiromediatoru disbalansu vai to koncentrāciju dzīvā organismā. Bet, kad cilvēks vai dzīvnieks vairs nav dzīvs, tad šīs koncentrācijas vairs nav tādas, kādas tās bija, dzīvības procesiem vēl mutuļojot.
Tāpēc zinātnieki un ārsti joprojām nezin, vai depresijas iemesls ir serotonīna koncentrācijas samazināšanās smadzenēs, vai varbūt ir tieši otrādi – depresijas rezultātā (kam pavisam citi iemesli) serotonīna līmenis ir samazināts.
Līdzīgi ir ar holesterīnu un sirds slimību mītu. Tā kā operējot, ārsti atrod daudz holesterīna uz sirds asinsvadu sieniņām, viņu pieņēmums ir, ka tieši šie organismam tik vajadzīgie tauki (starp citu, no holesterīna tiek ražoti arī hormoni) ir vainojami sirdslēkmē. Šis apgalvojums jau pierādīts kā nepareizs. Oriģinālais pētījums te.
Tagad mēs zinām, ka holesterīns organismā steidz labot iekaisumus, tai skaitā sirds asinsvados, un tieši tāpēc to atrod sirdī, operācijas laikā atverot krūšukurvi. Un vainot holesterīnu sirds slimībās būtu tas pats, kas vainot ugunsgrēkā ugunsdzēsēju mašīnas, kas ieradušās notikuma vietā, lai situāciju vērstu uz labu.
Uzzinu, ka serotonīna līmeni var noteikt asinīs, bet tas vēl neko neliecina par šī neiromediatora daudzumu smadzenēs. Un, pat ja varētu, tas arī nedotu atbildi, kas ir pirmais – depresija, kas pazemina laimes hormona daudzumu, vai kādu iemeslu dēļ zemais serotonīna līmenis, kas izraisa depresiju.
Psihiatriem zinātnisku
laboratorisku izmeklējumu veidā joprojām nav iespēju noteikt rādītājus, kas
liecinātu, ka organismā ir kas bioķīmiski vai fizioloģiski nepareizi, un kas
būtu pamatā mentālas slimības (tai skaitā depresijas) simptomiem. Līdz ar to
teorija, ka depresija ir serotonīna iztrūkums smadzenēs, manuprāt, ir baltiem
diegiem šūta.
BET KAS TAD IR DEPRESIJA? UN KĀ PALĪDZĒT?
Mūsdienu psihiatrijas modelis apgriež otrādi cēloni un sekas, uzskatot, ka depresija ir fiziska (bioķīmiska) problēma cilvēku smadzenēs (samazināta serotonīna koncentrācija), līdz ar to pieejot cilvēkam kā salauztai mašīnai. Un no šāda aspekta pieejot depresijai, visai drastiskas ir arī metodes depresijas „ārstēšanai”.
Man labāk patīk šis viedoklis
par depresiju. “Depresija nav slimība, bet dabiska emocionāla reakcija uz
dzīves grūtībām”, saka Michael Corry un Aine Tubridy grāmatā “Depression - an
Emotion not a Disease”.
Depresijas cēloņi no emocionālā viedokļa
Šis vairāk lai ir kā informācija tiem, kam ar depresiju dzīvē nav līdz šim bijis nekāda sakara. Jo tiem mums, kam pašiem ir grūti, ir gandrīz vienalga, kas depresiju izraisa citiem, jo citu grūtums mūsējo diemžēl vieglāku nepadara. Mēģinu iespējamās emocijas grupēt pa tēmām, lai to garais saraksts nav līdz lapas apakšai, un šis, protams, ne tuvu nav pilnīgs saraksts:
Un vai Tu joprojām domā, ka visos šais tik svarīgajos, tik dažādajos dzīves izšķirošajos notikumos un spēcīgajās emocijās vainojams viens pats nabaga serotonīns un cilvēks kā vienkārša būtne, kam kāds zobratiņš nestrādā perfekti? Ka šīs visas situācijas var ielikt vienā kastītē un dot visiem vienas zāles? Es ne.
Dabiskas iespējas depresijas mazināšanai
Kā tur bija teiciens par laimīgiem cilvēkiem, kas visi vienādi laimīgi, bet nelaimīgie - nelaimīgi katrs pa savam. Esmu pārliecināta, ka katram cilvēkam depresijas cēloņi un depresijas izpausmes ir ļoti individuāli. Un individuālai arī jābūt pieejai, to mēģinot atrisināt. Tāpēc te zemāk minu dažas dabiskas iespējas depresijas mazināšanai. Un, o, jā, es zinu, ka šis viss, kas te sarakstīts prasa daudz vairāk paša cilvēka iesaistes problēmas risināšanā, salīdzinot ar antidepresanta Prozac tableti, ko iemet mutē un gaidi brīnumus (gan labā, gan sliktā nozīmē).
Kā vari palīdzēt pats/i sev
Sarakstu ar labajiem padomiem varētu turpināt vēl kādu laiku. Bet tas nav tik viegli, kā izskatās - pat ja es teorētiski
visu šo zinu, es joprojām sadzīvoju ar savu depresiju. Jo, kad ir grūti, es
nevaru saņemties pat ne 5 min vingrošanai, lai gan zinu, cik vajadzīgi tas būtu.
Un meditācijas ir beidzamais, kas man nāk prātā, kad ir pārņēmusi lielā
vienaldzība un tukšums. Un agrā celšanās ir lielākais varoņdarbs, kas man
parasti neizdodas. Tikai pusdienu gatavošana līdzi uz skolu bērniem man likusi
saņemties pāris beidzamos mēnešus. Ja man viss augstākminētais būtu palīdzējis, tad
nebūtu manu nākamo pētījumu un eksperimentu ar sevi, kā arī nākamo rakstu. Bet
tie būs. Jo es turpinu meklēt atbildi.
Un dažreiz vājuma brīžos, kad pagurstu no visa mēģināšanas, man sagribas, lai patiesi manā depresijā es varētu vainot kādu slimību. Tas būtu daudz vienkāršāk. Tad man gandrīz būtu attaisnojums un tiesības TĀ sajusties. Un man nekas pašai nebūtu jādara, atliktu vien iedzert tableti un cerēt, ka tā visu sakārtos manā galvā un dvēselē.
Un ja slimību - depresijas cēloni - nevaram atrast, tad nosauksim pašu depresiju par slimību. Un, diemžēl, vairums rakstu presē un vairums ārstu tieši uz to mudina. Un iesaka antidepresantus kā vienīgo risinājumu. Un cilvēki jau tā steidzīgajā ikdienā izvēlas ceļu, kur pašam nav nekas jādara. Jo tablete, izmainot bioķīmiju cilvēku smadzenēs, taču sola laimi mūžīgu.
Par laimi vai nelaimi, bet tas priecīgākas dzīves apsolījums nav tik vienkāršs un tik viennozīmīgs. Lasi nākamo rakstu un uzzini par antidepresantu ēnas pusēm un farmācijas industrijas aizkulisēm. Un izsver, kā antidepresantu paciņā ir vairāk - solītās brīvības vai turpmākas atkarības un nopietnu risku veselībai. Bet es turpinu un turpināšu nenogurstoši sludināt - veselība un dzīvesprieks nav paslēpti ķīmisku zāļu kastītē. Tie ir Tevī pašā.
Literatūras avoti
Kā esi ievērojis/usi, www.curantur.lv netiek izvietotas reklāmas. Es šajā vietnē bez maksas un no sirds dalos ar savām zināšanām un pieredzi ceļā uz prieku un labāku veselību.
Ja Tev noder www.curantur.lv lasītais, Tu vari manu darbu atbalstīt ar Ziedojumu, lai šajā lapā arī turpmāk nebūtu jāievieto reklāmas. Pateicos Tev par atbalstu.